Konkurss par Graamatas nosaukumu "..."

Ziņas, jaunumi, relīzes u.t.t.
User avatar
Dihls
Site Admin
Posts: 4345
Joined: 12 May 10:28, 2006

Konkurss par Graamatas nosaukumu "..."

Postby Dihls » 08 Feb 19:01, 2010

Jau tagad varam iepriecināt visus moto fanus informējot, ka paralēli 2010. gada „SUPERKAUSS” sezonas norisei, tiks rakstiita graamata
Stāsts par vasaru, motokrosu, kā arī personībām, kas iegulda laiku un līdzekļus Latvijas motosportā, lai braukt gribētājiem būtu iespēja pierādīt un pilnveidot savu braukšanas prasmi.
Viegli uztverama un universāla lasāmviela, ar tendenci uz motorsportu, domāta atslodzei vai bezdarbības kliedēšanai, ar mērķauditoriju sākot no skolas vecuma bērniem līdz pat pensionāriem bezdarbniekiem, kā arī visiem pārējiem, kam interesē un nerada vienaldzību piedzīvojumi un motoru rūkoņa.
IZSLUDINAM KONKURSU UZ GRAMATAS NOSAUKUMU!!!

Graamatas IEVADS
Ir aizritējis jau vairāk kā pusgads kopš manas pēdējās oficiālās darba dienas moto bodē. Nevaru īsti saprast, kā pietrūkst vairāk - verbālas saskarsmes ar klientiem, veikaliņa neatkārtojamās atmosfēras vai fiziskās aktivitātes, kas darba dienas beigās liek saļimt elektrovilciena ērtajos dermantīna krēslos un, klausoties mūziku atskaņotāja austiņās, ļauties, lai metāla smagsvara monstrs nogādā dzimtajā pilsētā.
Rīta agrais cēliens. Stacija, vilciens, galvaspilsēta. Tādā un otrādi apgrieztā secībā rit ikdiena teju jau otro sezonu. Vienmēr esmu uzsvēris, ka nevis nopelnītā nauda turēsies un būs tas vērtīgākais ieguvums, bet gan iepazītie cilvēki un gūtie iespaidi, kā arī dzīves pieredze. Jau no agras bērnības esmu sapņojis strādāt konkrētajā bodē! Ikreiz, braucot garām skatlogiem un redzot garā rindā novietotos dzelzs rumakus, ķermeni pārņēma patīkamas trīsas, bet prātu – nedefinējamas ilgas būt tur iekšā, TAJĀ pasaulē.
Šķiet, šis bija tas gadījums, par kuriem mēdz teikt: ja kaut ko ļoti, ļoti grib, tad agrāk vai vēlāk tas arī piepildās. Bija piepildījies bērnības sapnis! Katra diena darbā man nozīmēja ko vairāk par darba darīšanu un atalgojuma pelnīšanu. Man tas bija kaifs.
Tomēr pieredzei un kaifam nebija izšķirošas nozīmes brīdī, kad pārmaiņas piedzīvoja to jauno, aktīvo un darbotieskāro cilvēku paaudze, kurai piederu arī es.
Runa ir par lielo finansu krahu, jeb kā tagad modīgi saka - dižķibeli. Tas bija tikai likumsakarīgs laika jautājums, kad cilvēki pārstās interesēties par tik ekskluzīvu naudas tērēšanas veidu kā moto tehnika, tādējādi pieliekot treknu jautājuma zīmi manam iztikas avotam un – kas visbūtiskāk – dzīvespriekam.
Bezdarbība un alkaini jebkāda darba meklējumi mijas ar negulētām naktīm un pirmajām vājprāta pazīmēm. Agro rīta cēlienu nomainījušas vēlas brokastis ar trim pamatīgām kafijas krūzēm. Tiek deldētas datora pogas. Dzīvošanās pa interneta portāliem jau tik ļoti noriebusies, ka bez īpaša iemesla sāk trīties mēle, un internets pildās ar maniem dzēlīgiem, sarkastiskiem un ironiskiem komentāriem. Tā negadās bieži, jo pamatā esmu ļoti mierīgs un nosvērts tips, izņemot reizes, kad jūtu izsalkumu.
Zināms, ka katram tumšam periodam seko kaut kas labāks un daudzsološāks. Brīdī, kad pēdējās cerības tiek atmestas un tiek kalti plāni par došanos lielās pasaules laimes meklējumos, uz nosūtītu e-pastu par sporta žurnālista vakanci atbild Kaspars, kura vārdu es nojaušu tikai pēc elektroniskās pasta adreses. Vienā no mūsu sarakstes reizēm Kaspars (pieļauju, ka viņam būs diezgan svarīga loma tālāko notikumu attīstībā) piedāvā nevis rakstīt intervijas par superkausa posmiem žurnālam (tā sākotnēji bija domāts), bet gan rakstīt grāmatu par superkausu kā tādu.
Piedāvājums viegli izsit no pēdējā laika rutīnas, kurā lēnām sāku jau smakt nost. Neslēpšu, ka līdz pirmajai mūsu oficiālajai telefonsarunai pieļāvu ļauna joka iespējamību, taču, kad tikšanās tika norunāta un laika atskaite aktivizēta, nopietni sāku apsvērt, ko teikšu un ko rakstīšu, un kā tas viss kopā varētu izskatīties. Ideja par grāmatu kā par vēstījumu, kas dod iespēju pēc sevis atstāt ko vairāk par truliem dienasgrāmatu ierakstiem internetā, man jau sen nav devusi miera. Rakstīt par motokrosu? Hmm, negribas teikt, ka esmu pārsteigts par šo iespēju, bet necerēju, ka tā nāks tik ātri un pati mani atradīs.
Kā teiktu Mārtiņš Rītiņš: „Kas gan var būt labāks par šo?”

Nākamis rīts. Tik caurs miegs kā šonakt sen nebija bijis. Līdzīgi kā bērnībā, pirms Ziemassvētkiem, sajutu tramīgu nemieru, kas nepārtraukti baksta un kaut ko grib darīt un lauzties arā. Arī agrāk bija pārņēmušas līdzīgas izjūtas, taču šī nebija no tām parastajām, regulārajām ierindas sajūtām. Neskatoties uz gandrīz negulēto iepriekšējo nakti, kad viesojos Vecsvirlaukā pie sena drauga, šonakt pēc visas loģikas man vajadzēja gulēt kā mazulim, bet tas nekādi neizdevās.
Rotēju, neskaitāmas reizes mostos no miega, vaktēju termometra zilo stabiņu, kas šonakt bija noslīdējis pat par veselām 25 iedaļām zem nulles. Bija tāda sajūta, ka tūkstošiem domu skrien caur spilvenos iespiesto galvu, bet neviena nelikās gana saturīga un vērtīga, lai to paturētu un iegaumētu. Brīdī, kad saprotu, kas ir par iemeslu visam šim bardakam galvā, piefiksēju, ka ir atlikušas tieši 2 pilnas stundas, ko izsapņot. Tikai palēnām, pa maziņam, kaut kur zemapziņā apjautu, cik svarīga diena tā būs. Tas arī nedeva mieru.
Ir pagājis labs laiks, kopš rītos mostos ne ātrāk kā plkst. vienpadsmitos. Dienas velkas lēni kā paguruši kombaini pēc rudens ražas maratona, tomēr šodienai vajadzētu kaut ko tajā visā mainīt, vismaz pats sev to centos iestāstīt. Agrais dienas starts un no ārpuses sasalusī dzelzs kaste, kas bija tik ļoti pārkurināta, ka nācās izģērbties līdz pat svinīgi baltajam džemperim, kas pats par sevi vēstija jau ko daudz sološu. To gan nevarēja teikt par diviem sportiksi ģērbtiem jauniešiem, kas kā ceļa biedri pievienojās tieši Olainē. Pilnam ekipējumam viņiem trūka tikai melnās ādas rokas somiņas un avīzes lapās ievīstītas saulespuķu sēklas, iespējams, ka viņi bija kļuvuši par upuriem kādai sirojošai laupītāju- biatlonistu grupai un vērtīgie aksesuāri tika atņemti. Lai nu kā, ziemīgie skati uzjundīja nostaļģiskas atmiņas par iepriekšejo gadu un to, kā kurinu kamīnu moto salonā, lai uz pusdienas laiku jau varētu noģērbt ziemas jaku un mēģināt sarakstīt kases žurnālu.
Pa laikam veroties caur leduspuķēm izdaiļoto logu un šķirstot ikmēneša periodiskos preses izdevumus, pa laikam uzmetot aci, cik gan zibenīgi ātri maniem kaimiņiem tukšojas alus pudele pašā rīta agrumā, nemanāmi bijām nonākuši galapunktā. „Easy to go, hard to live”, nodomāju un soļoju cauri Vērmanes dārzam. Ir kāda īpašība, kas man piemīt un nevaru izšķirties - tā ir laba vai tomēr slikta? Proti, vienmēr ierodos parāk laicīgi, gribētos pat teikt, pamatīgi par ātru, un šī reize nebija nekāds izņēmums. Cik netaktisks tomēr esmu un speros iekšā kādā no Rīgas namiem, kuru, par izbrīnu, tāds laucinieks kā es biju atradis ļoti ātri. Atdarot īstās durvis paveras bezgala tīkams skats - kupls pulks ar solīdi lietišķām dāmītēm, kas pamatīgi iekarsušas, sitot rīta klaču un baudot aromātisku kafiju. Sapratu, ka viss būs kārtībā un uz ielas jau atpakaļ mani nedzīs un nosalt neļaus, tāpēc droši izstāstu, kas par lietu, kāpēc esmu ieradies, uz ko saņemu zibenīgu piedāvājumu iedzert tēju un pakavēt laiku mājīgajās biroja telpās. Man, nesteidzīgi šķirstot dzelteno presi un ar otru roku maisot dabīgo piparmētru tēju, aklimatizējoties no ielās valdošās spelgoņas, jau bija ieradies liktenīgais cilvēks. Ja godīgi, atkal tiku patīkami pārsteigts. Ne miņas no samākslotas sejas izteiksmes, nekādu cietā riekstiņa tipa jautājumu, nekā tāda, kas vienmēr šķitis lieks un absolūti nevajadzīgs līdzīgās situācijās.
Par ko mēs runājām? Tas lai paliek starp mums. Ko man no viņa vajadzēja dzirdēt? Kaut kāda veida apstiprinājumu, ka esam uz pareizā viļņa. Tā arī bija, cilvēks pasaka, ka viņam patīk, kā es uz papīra sagrupēju savas domas, ko gan vēl man vajag dzirdēt? Neko.
Mājupceļā kājas pašas nes, ar skatienu aizķērušos kaut kur Rīgas arhitektūras pieminekļu jumta korēs, fantazēju par piedzīvojumiem, kas sagaida visa 2010. gada vasaras garumā. Ja nekas kardināli nemainās, tad tai vajadzētu būt ar emocijām, jaunām atklāsmēm, kā arī cerībām pārsātinātai moto vasarai. Ir tikai viena maza nianse, kas mazliet biedē - es neko daudz nesaprotu no motokrosa. Zinu, kāda ražojuma tehnika no rūpnīcas parasti ir dzeltena, zila, oranža vai sarkana. Vārdus un uzvārdus arī, šķiet, mācēšu salasīt, un starta numurus centīšos vietām nejaukt, tā ka varētu būt arī gana interesanti jums.
Vai reizēm nešķiet, ka motorsports ir nepelnīti aizmirsts un nepopulārs Latvijā? Protams, jau iepriekš jāatvainojas visiem zvaigžņu basketbolistiem un mēneša futbola leģendām, bet kurš gan var mēroties panākumiem ar Kristeru Serģi un Arti Rasmani? Grūti pat iedomāties kādi līdzekļi ir jāiegulda gan mototehnikā, materiālās vertības ziņā, gan darbā pie fiziskās formas sagatavotības. Milzīgi, ja ne prātam neaptverami. No mana skatu punkta ir ļoti viegli spriest un vērtēt lietas, kurām pat neesmu tuvumā atradies.
Atceroties pēdējo moto tehnikas izstādi, kas norisinājās 2009. gada pavasarī Ķīpsalas izstāžu zālē, atmiņā palikusi saruna ar Kristeru. Tajā laikā sajūsmināja supermoto, šķita, ka tā bija vienīgā īstā lieta, līdz daži puiši iegrozīja smadzenes, proti, ja neesi sadomazohists, kuram patīk uz sevi izmēģināt visu laiku jaunas moku uzpariktes, tad tas nebūs tas īstais aparāts.
Un par sarunu: kaimiņu stendā jūsmojot par austriešu izcelsmes mākslas darbiem mani uzrunāja pieckārtējs pasaules čempions blakus vāģu klasē - Kristers Serģis. Kaut kā pavisam nejauši bija no galvas izkritis, ka tieši viņš taču pārstāv manas darba vietas vistiešākos konkurentus, bet tas mani neuztrauca. Stāvēju kā zemē iemīts un uzmanīgi klausījos viņa sakāmajā. Pēkšņi sajutu milzīgu bijību un godu atrasties tur un diskutēt ar moto sporta leģendu! Nevarētu gan apgalvot, ka esmu liels cilvēku pazinējs vai ka man ir neizmērojama pieredzes bagāža, bet iespaids, ko par sevi radīja šī persona, nekad neļautu tādu sportistu kā viņš saistīt ar narkotikām vai vētrainu nakts uzdzīvi, kas tagad citu sporta veidu piekritēju vidū ir diezgan lielā cieņā.
Ļoti ceru, ka pēdējo teikumu atmiņā nenožēlošu, kad būšu slavas zenītā un ballēšos kādā no Vecrīgas klubiem. Laiku no laika apciemo sajūta, ka lielākā daļa tomēr sajūsminās par nepareizajām lietām, ka kaut kas mūsos katrā nav īsti kārtībā. Varbūt tas ir ļoti izdevies un veiksmīgs mārketinga projekts, jo pārsvarā taču patērejam to, kas tiek bāzts sejā nepārtraukti un tik bieži, ka citai izvēles iespējai vienkārši neatliek vietas. Un tā tas ir visur - mūzikā, kino, pārtikā un modē. Arī šis darbiņš pie jums nekad nenonāktu bez pareizās pieejas mūsdienu auditorijai.
Ticu, ka ir cilvēki ar spējām paredzēt, kas šogad būs topā un kas ne. Piemēram, zinu, kas pavasarī kārtējo reizi būs ļoti pieprasīts - tas būs alus, sarkanbaltsarkani karodziņi un projektori. Spēle pati par sevi ir ļoti saistoša un dinamiska. Spēks, ātrums un stratēģija, tā sacīt, īstus večus raksturojošas lietas, un visas apvienotas uz ledus. Tikai šķiet, ka sporta veidam pašam ar to visu fanu būšanu nav īsti nekāda sakara. Atslēgas vārds varētu būt „pieejamība”. Jo...
Neatceros, kad pa kādu no Latvijas televīzijas kanāliem pēdējo reizi būtu translētas tiešraides ar motokrosa, vai autošosejas sacensībām. Pareizi, tās taču nav populāro lietu sarakstā un tur vispār nopietni neviens nepiedalās, un redzēt tur arī nav ko. Nav arī iemesla strīdēties, ka daudz ērtāk ir atlaisties dīvānā vai kādā kafejnīcā, cieši plaukstā sagrābt vēsu, norasojušu alus kausu un, uzkožot sāļos zemesriekstus vērties 42 collu krāsainā plazmas ekrānā, nekā dzīties simtiem, pat tūkstošiem kilometru uz tālām un ne tik tālām vietām, lai pēc tam bradātu pa mežiem, dubļainiem laukiem un salītu lietū zem klajas debess.
Aizvien biežāk var just, ka sabiedrībā zūd tāda īpašība kā spēja uz visu skatīties plurāli, - ir palicis tikai melns vai balts. Saku, ka man patīk hokejs, tikai neesmu gatavs iet barā ar visiem un krāsot seju un skaļi aurot - tā to darīja indiāņi pirms kaujām, lai iebiedētu pretiniekus.
Līdzjutēji? Ja runājam par sportistu atbalstīšanu un līdzi jušanu kādai komandai, tad par piemēru izvēloties ralliju, primārais tomēr laikam būtu tā vērošana klātienē. Vēl nav izgudrotas tādas tehnoloģijas, kas spētu tiešajā translācijā skatītājam piedāvāt vai aizstāt to emociju buķeti, ko rada paša personīga klātesamības sajūta. Nevar iztikt bez pārējiem elementiem - sarūpēts, līdzi paņemts cienasts, ugunskurs, svaigs gaiss un dabas baudīšana kopā rada ko līdzīgu vieglai eiforijai. Spilgtākie iespaidi varētu būt tas ingredients, kas satur tā brīža emocijas un sajūtas kopā, un neļauj tām izbalēt kā saulē aizmirstai fotogrāfijai. Savukārt spilgtākos iespaidus veido krāsas, skaņas, un pat smarža tur ir specifiska - nokaitētu keramisko bremžu disku un izdedzinātas eļļas smārds sajaucies ar rīta saulē pielijušo egļu meža aromu veido kokteili, kas pievilina skatītājus no visām pasaules malām.
Moči! Visiem – santehniķiem, gatera darbiniekiem, biržas brokeriem un slavenībām -, visiem ir pilnīgi vienādas izredzes saslimt ar to.
Vienam izrādīšanās, otram plezīrs, bet trešajam stipra atkarība, no kuras spēs izārstēt tikai vecā kaulainā. Cilvēki ir gatavi lauzt kaulus, kontuzēties un kaitināt nepielūdzamo likteni, pavadīt sezonu slimnīcā un tomēr atkal sēsties virsū mocim, lai brauktu tālāk! Prātā sāk veidoties paralēlas līnijas ar karstasinīgajiem spāņiem un ekstrēmajām lopu mocīšanas tradīcijām, kuras šamējie piekopj jau gadsimtiem ilgi. It kā nežēlīgi, bet no otras puses - kādas gan izredzes ir rozā legingos ieģērbtam donžuānam ar galdautu rokās stājoties pretī tonnai saniknotas muskuļu masas, kam vārdi „lūdzu pietiek, vairs ne” neizsaka absolūti neko. Žēl tikai, ka vairākumā gadījumu iznākums ir par labu uz divām kājām staigājošajiem - un tas laikam tamdēļ, ka liellopi nepārzina statistiku un nav izstrādājuši taktiku, kā izlīdzināt cilvēku iekrāto rezultāta pārsvaru. Tāpat ar šī pasākuma pirmo daļu: pa pilsētas ielām savā pēdējā gaitā lopi tiek transportēti uz stadionu pārdrošu tūristu-pašnāvnieku organizētā eskortā, no kuriem neveiklākie tiek maigi paskubināti ar ragu palīdzību.
Pirmie iespaidi visbiežāk ir maldinoši. Tāpat kā ievads, kas iesākās ar tēmām, kas ar motokrosu nekādi nav saistītas, un atklāja vienīgi ritmu, uz kura tiks noturēts šis stāsts. Vairums no mums ikdienā valkā maskas vai arī kļuvuši par stereotipu upuriem. Jāatklāj, ka priekšstats par motokrosa braucējiem ir bijis nepareizs - ar dažiem izņēmumiem, kurus šodien pēc ilgāka laika satiku un iepazinu no jauna Kaspara organizētajā „Superkausa” moto klubu līderu konferencē, kas pulcināja ap sevi visas Latvijas motokrosa kolorītu un zvaigznes.
Sazīmējot pirmās daudzmaz pazīstamās sejas, varēja noprast, ka garlaicīgi nebūs! No viņiem visiem īpašu uzmanību izpelnījās Atis Parums - satikts jau pirms pasākuma un „paķēris” ar neizsmeļamo enerģiju un humoru. Kad ar Kasparu piebiedrojamaies kompānijai pie apaļā galda viesnīcas kafejnīcā, Ata stāsts jau bija izskaņā, notvēru tikai pāris pēdējās frāzes, kas skanēja kaut kā tā: „[...] tagad izlienu no tā purva, kurā līdz jostas vietai ar dubļiem mutē biju mēģinājis izstumdīt celmus, dodu virsū un dzirdu, ka no muguras kaut kāds pusaudzis sauc, lai tinos malā no ceļa, tas pamatīgi iedragāja manu pašcieņu”.
Es neticētu, ja kāds teiktu, ka redzējis to puisi nomāktu vai sagurušu, jo Atī ir potenciāls bez mazākās piepūles cilvēkus novest līdz smieklu asarām un krampjiem vēderā.Un tās nav tikai manas fantāzijas, jo ikreiz, kad tas puisis ver vaļā muti, visi apkārtējie apklust un, šķiet, sevī uzbur ainas par lauztām kājām, glaunajiem zābakiem un flirtu ar medmāsiņām medikamentu iespaidā iekš ātrās palīdzības busiņa. Nudien žēl, ka neesam labāk pazīstami, lai droši varētu teikt, ka šis gan māk jautri dzīvot!
Taču ne jau viņš viens rūpējās par nepiespiesto, brīvo gaisotni, kas – kā šķita sākumā - būs daudz oficiālāka nekā izrādījās realitātē. Savādi vērot cilvēkus, kas trasē ir sīvākie konkurenti un sāncenši, bet ārpus tās, iespējams, varētu būt labākie draugi un sniegt palīdzīgu roku viens otram. Uzlūkojot šo kompāniju, rodas iespaids, ka tās centrā ir mistisks kopsaucējs, kāda neredzama saikne - kaut kas vairāk par motokrosu vien... Tas ir kopīgs dzīves veids un domu virziens. Ceru, ka man būs pietiekoši daudz laika un iespēju noskaidrot šo nezināmo elementu, proti, kas gan ir tas, kas konkurējošiem večiem liek apvienoties un braukt vienā virzienā - cieši, plecu pie pleca viena mērķa labad.
Last edited by Dihls on 08 Feb 19:22, 2010, edited 1 time in total.
Ugunsdzēsējs no Saldus

User avatar
Dihls
Site Admin
Posts: 4345
Joined: 12 May 10:28, 2006

Postby Dihls » 08 Feb 19:15, 2010

Kaa es braucu Superkausu luukoties:)
Ugunsdzēsējs no Saldus

User avatar
Krabis
Posts: 1170
Joined: 26 Jan 15:49, 2009

Postby Krabis » 08 Feb 19:58, 2010

Es mocīc un trase - SUPERKAUSS


:D

User avatar
Dihls
Site Admin
Posts: 4345
Joined: 12 May 10:28, 2006

Postby Dihls » 08 Feb 20:23, 2010

Krabis wrote:Es mocīc un trase - SUPERKAUSS


:D


Ja mazliet palabojam ES UN SUPERKAUSS.
Man liekas, ka ljooti cool:)
Ugunsdzēsējs no Saldus

filfinsh
Posts: 1
Joined: 08 Feb 17:24, 2010

Postby filfinsh » 08 Feb 20:35, 2010

Dihls wrote:
Krabis wrote:Es mocīc un trase - SUPERKAUSS
Jebkurš var droši izteikt un piedāvāt savu variantu, kas zin, mosh tieši Tu buusi devis ieguldijumu motosporta popularizeeshanaa!

:D


Ja mazliet palabojam ES UN SUPERKAUSS.
Man liekas, ka ljooti cool:)

User avatar
Jon
Posts: 478
Joined: 18 May 12:28, 2006

Postby Jon » 08 Feb 21:03, 2010

Iespējas un izaicinājumi Superkausā
:wink:
Need for speed :)

Krists
Posts: 207
Joined: 28 Jan 20:47, 2008

Postby Krists » 08 Feb 21:20, 2010

"Gāju meklēt Superkausu" :)

User avatar
kongols
Posts: 4493
Joined: 15 May 07:25, 2006

Postby kongols » 08 Feb 21:22, 2010

Motociklistu vasara

User avatar
ooopijs
Posts: 361
Joined: 14 May 23:35, 2006

Postby ooopijs » 08 Feb 21:43, 2010

supervasara :lol:

User avatar
renar
Posts: 489
Joined: 03 Aug 18:34, 2007

Postby renar » 09 Feb 01:12, 2010


User avatar
Dihls
Site Admin
Posts: 4345
Joined: 12 May 10:28, 2006

Postby Dihls » 09 Feb 09:24, 2010

Renars jaudiigi panjemis sho lietu :shock: :shock: :shock:
Paldies
Ugunsdzēsējs no Saldus

User avatar
toms
Posts: 447
Joined: 26 May 18:16, 2006

Postby toms » 09 Feb 10:24, 2010

Vai nav noslēpums, kurš būs autors? :)

"Superkausa anatomija" - jo anatomija ir mācība par dzīva cilvēka formu un uzbūvi . Jo Superkauss- motokross - jauns motokrosa formāts - jaunu motokrosa pamatu būvēšana un nostiprināšana - jauna cikla motokrosā ieviešana - un superkauss nu jau kā dzīva būtne, kas jaizaudzina :) Drīz jau kāds dēlam iedos vārdu - Superkauss Bērziņs piemēram!

Kā vēl saka vikipedia:

Anatomijas galvenās pētīšanas metodes ir:
apskate
iztaustīšana
preparēšana

Cik var noprast autors visu to darīs :)

User avatar
semigall
Posts: 700
Joined: 30 Mar 20:35, 2007

Postby semigall » 09 Feb 12:55, 2010

Motokrosa zelta laiku aizsākums

pelmenis11
Posts: 418
Joined: 02 Nov 23:59, 2007

Postby pelmenis11 » 12 Feb 14:56, 2010

Bez cenzūras-SUPERKAUSS
Ātrums, Cīņa, Dinamika-SUPERKAUSS
Leģenda par Superkausu
Superkauss-No idejas līdz ...
Superkauss- Vieta kur aizsākās leģenda
Stāsts par triumfu Kurzemē
Zelta ēra Kurzemē
RIDE TILL YOU DIE

User avatar
semigall
Posts: 700
Joined: 30 Mar 20:35, 2007

Postby semigall » 12 Feb 15:39, 2010

Tevi un dēli Superkausa motokrosa frontē


Return to “Moto-x.lv Ziņas”

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 2 guests